metafizizkā vada galā balta stalta dvēselīte karājas. un dēj dimanta oliņas. paver kreklu, cēlo viesi, atpogā kabatas, riez tās uz āru! rau – circenis tavu miesu ieelpo, un piesūcas mīlestību! līks jau piestājis pūlis. tavu eksekūciju sanākušas apbrīnot pēdējās apkaimes pusaudzes. jūs pārņem miers, rokas pazūd meža biezoknī un plakstiņus piepilda svins. gana! – saucu, un izkāpju pēdējā pieturā.