var

atnākt vakarā mājās, bet neieslēgt gaismu un sēdēt tumsā. skatīties ārā pa logu, lai gan tur nekā tāda nav. pīpēt, kaut arī tā īsti nemaz negribas, lai gan, ja tā padomā, gribas gan. pēc tam dzēst cigareti pelnutraukā, burkāna nogalī, noklāt to ar melnu sodrēju kārtu un lasīt krieviski par šerloka holmsa filmu, bet tomēr visu beigās saprast, vakara gaitā uzrakstīt testamentu, bet tad pazaudēt, turpināt fotografēt arī tad, kad filmiņa jau sen ir beigusies, izrēķināt cenas starpību, bet tad to neizmantot, norunāt tikšanos citā vietā, ievērot, ka zīmulim nograuzts gals, un tad atcerēties, ka pats taču tos zīmuļus tu nekad negrauz, kas tad? krāt skaistas atklātnītes, bet zināt, ka šā kā tā nevienam viņas netiks sūtītas, atklāt, ka šajā papīrā tinte sūcas vairāk kā tajā otrā, izlasīt vēstuli, bet neuzrakstīt atbildi, jo ir pārāk labi lai to darītu, izņemt pienu no ledusskapja, lai sasilst, bet tad, vēlāk, izdomāt, ka nē, tomēr nē, un ielikt to atpakaļ, un to visu darīt tā –vienkārši, tāpat vien,
jo nav jau kur steigties.