Sapnis nr. 9169

Ir pagājušas 9169 dienas, kopš manas dzimšanas.
http://re-lab.net/spheroid/
Vasara. Zaļi lauki. Dienasvidus. Tveice. Saulē karst vairākās rindās sabūvētas vienistabas mājiņas. Kadrā 4-5 lauku vīri noskrandušās drēbēs un es. mēs esam zagļi. sākam vienu pēc otras pārbaudīt mājiņas un zagt visu kas izskatās daudz maz vērtīgs, bet pēc brīža iekrītam azartā un sākam zagt visu pēc kārtas. mans kolēģis – ar lielu baltu beisbola cepuri, kurai priekšpusē uzdrukāts “LasVegas” un elvisa attēls, vienā no budkām noskrūvē vannai krānu. tad noceļ skārda izlietni. aiz izlietnes atklājas melns tunelis, kas ved pazemē. pasaucam pārējos un lienam iekšā. sākumā ir jālien četrrāpus un viss ir ļoti zemains. vienā brīdī pamanu, ka jau labu laiku lienu pa netelpu. tukšumu. melnu tumsu. nav augšas ne apakšas. esmu nonācis starpvisumu telpā. tas ir – ārpus paralēlajiem visumiem un es redzu tos visus no malas. tā, dārgie draugi, nu šeit beidzot ir viens cilvēks (es), kas beidzot var izstāstīt – kā izskatās visumi (to ir bezgalīgi daudz) no ārpuses. tā lieta ir sarežģīta un vienkārša reizē. katrs visums ir kā toruss kas savērpies pats ap sevi gareniski un vienlaicīgi griežas ap savu centru. centrā atrodas maza (dūres lieluma) neregulāras formas bumbiņa, kas arī ir ši, kongrētā visuma kodols/centrs. visa šī sistēma nosacīti ir samērā plakana, jo paralēlie visumi atrodas viens virs otra, it kā maucas viens otram virsū, un tādējādi veido kolonnu, kas aiziet bezgalībā kā uz augšu, tā uz leju. un ne visi visumi griežas uz vienu pusi. no tiem ko redzēju 2 no 10 griezās pretējā virzienā. tas vēl nav viss. šīs tā saucamās kolonnas arī ir bezgalīgi daudz – un atrodas viena otrai blakus un dažas vietās paralēlie visumi, kas atrodas blakus kolonnās mazliet pārklājas. un interesanti, ka tie torusi/visumi katrā kolonnā rotē ap saviem centriem ar ašķirīgiem ātrumiem, bet visi kopā tomēr veido tādu kā sistēmu. var nojaust spirāli, bet tās tur nav. to nevar redzēt, bet var sajust. šitam visam pasākumam ir ļoti grūti atrast analogus piemērus. bats pats brutālākais būtu iedomāties bišu medus kāri, tikai ar bezgalīgu augstumu un laukumu, un iedomāties ka šūdās iepildīts nevis medus bet uz bezgalīgi garām smildziņām savērtas meža zemenes, kas griežas ap savu asi – tie būtu tie visumi. vēl protam, jā iedomājas, ka šīs šūdas nemaz nav, ir tikai to struktūra, kas vienlaicīgi saglabā lielo rakstu, bet arī pārformējas un mainās. labāk es to skatu pagidām nevaru aprakstīt. ir interesanti. un kādu brīdi es tur par to visu tīksminos. pēkšņi pamanu, ka neesmu viens, un man blakus ir viens no tiem zagļiem. padusē viņam pasistas trīs antīkas koka tenis raketes! es prasu – kur ņēmi?! jūtos ārkārtīgi pārsteigts, par to, ka viņam starptelpu telpā ko tādu ir izdevies atrast. viņš, atšķirībā no manis, nav aizmirsis , ka esm nākuši zagt. “Tepat mētājās” viņš saka, un paskaties, kas man vēl ir, viņš man rāda noļurkušas gofra kartona kastes. pacilāju vienu – tā biebāzta ar kaut ko līdz augšai, tā ka gandrīz netaisās cīet, un ir ļo-oti smaga. “kas tev tur ir?”, es viņam vaicāju, kad lienam pa alu atpakaļ uz budku. “Nu – .. nu.. tie, nu tie – apaļie bumbuļi, kas bija dažās spirālēs.” “visumu centri!!!”, es nodomāju, un saprotu, ka nu būs sūdi. kā tad – kad izlienam laukā un izejām ārā no tās būdas – viss trīc un sāk šķobīties. krāsas arī vairs nav īstās, un saprotu ka šitais viss tūlīt dematrealizēsies. viens no zagliem – tāds paresns – kliedz – ka šitā jau nu gan nevajadzēja darīt! un ka tagad jālaižas lapās, un ka viņš nevar pielaist savu volgu, un lūdz lai es viņam palīdzu to iestumt..”
“kur tad tu aizbēgsi..” es viņam domās saku, un viss kļūst tumšs.